Jūrasdzeņu saimniecība, kas skaitījās Liepupes muižas barona von Mengdena īpašumā, pēc 18.g.s. sākumā noslēgtā rentes līguma nonāca Kalniņu dzimtas pārvaldījumā.
Ķieģeļi bija samērā nekvalitatīvi ar kaļķu graudu piemaisījumu. Tomēr tādā veidā darbojās šis lauku ceplis līdz 1935. g., kad to ar apm. 35 ha zemes (izpētot dziļās māla atradnes) nopirka a/s „Ķieģelnieks”. Sākās jaunas fabrikas būve ar modernām vācu firmas „Krupp” mašīnām, ar automatizētu mālu ieguvi un šinētu trulīšu ceļu izbūvi ķieģeļu pārvešanai uz žāvētavu šķūnīšiem un apdedzināšanas krāsnīm.
Radās vajadzība arī pēc transporta nodrošināšanas, jo visu produkciju nepatērēja vietējie iedzīvotāji. Tika iemērīts ceļš uz jūru, ko arī atpirka uzņēmums. Steķa būve sākās 1938. g. vasarā. Pa sliežu ceļu labākās kvalitātes ķieģeļus nogādāja līdz jūrai, ko laivās aizveda līdz lielam prāmim. Sauktos „dekoratīvos” ķieģeļus pārvadāšanai pakoja kastītēs ar sienu. Ar tādiem, piemēram, ir „apšūts” pulvera tornis L. Smilšu ielā.
Gadījās arī dažādi nepatīkami pārsteigumi ar mālu kvalitāti, jo ne visā platībā tie bija vienādi tīri. Piemēram, bija slāņi ar kaļķu graudiem, kas radīja lielas galvas sāpes ražotājiem (kas uzņemtas arī filmā „Ceplis”), kaut lielajās vācu skrejdzirnavās māli tika skaloti un atsijāti no kaļķu graudiem.
Fabrika pārstāja strādāt „vācu okupācijas laikā”, jo karam ķieģeļus nevajadzēja. Vecākie kolēģi – meistari iemācījās uz podnieka ripas gatavot trauciņus sveķu vākšanai – ko vācu okupanti pieprasīja visām mežniecībām, sabojājot lielās egles.
Otrreizējā padomju valdīšanā fabrika atkal atsāka darbus un tos turpināja vismaz vēl 20 gadus. Kad savā teritorijā izbeidzās māla atradnes, valsts neļāva mežus postīt un darbi apsīka.
Vēl 80-to gadu sākumā bija kāds jauns uzrāviens ar sameklētu mālu privāto robežās, bet ar atmodas sākumu viss beidzās, jo privātie prasīja par mālu un izmantojamo zemi pārāk dārgi.
Pēckara gados steķi izmantoja arī zvejnieki, kad „Dzeņu” krastā ierīkoja zivju pārstrādes rūpnīcu. Pa steķa virsu uzrīkoja resnu cauruli, pa kuru ar ventilatoru vilkmes palīdzību sūknēja zivis. Tajā laikā pēc zvejas zvejnieku laivām un kuģiem vajadzēja tikai piebraukt pie steķa gala, no kurienes zivis tika aizsūktas līdz pašai fabrikai. Līdz ar piekrastes zvejas liegumu 80-to gadu vidū šī zivju fabrika pārstāja darboties.
