Tūjas ostas piestātnes (mola) vēsture

Tūjas ostas piestātnes (mola) un zvejnieku kolhoza “Brīvā kaija” vēstures fotogrāfijas. Latvijas Nacionālās bibliotēkas portāla periodika.lv un vietējo iedzīvotāju privāto arhīvu fotogrāfijas.

1938. gadā būvētā Tūjas piestātne, kas atrodas Salacgrīvas nov., Liepupes pag., Tūjā, pieguļoša nekustamam īpašumam “Jūrasdzeņi”. Objekta koordinātes:

• WGS84 Lat/Lon (dd):
  • 57.4911325577507124.37976717948914
• WGS84 Lat/Lon (dms):
  • 57 29 28.07874 24 22 47.1612
• LKS92 E/N:
  • 522765.2188372122.2829
• UTM (WGS84) E/N:
  • 342952.24766375087.8381

Šobrīd piestātnes sākuma un beigu punkti dabā skaidri nav nosakāmi. Konstrukcijas sākotnējo gabarītu noteikšanai tika apkopota vēstures arhīvos pieejamā informācija.

Ņemot vērā rakstveida vēstures liecības, pēc Jūrniecības departamenta pasūtījuma 1937. gada septembrī (Laikraksts „Brīvā zeme” Nr.210 1937.09.17.) uzsākta Tūjas piestātnes būvniecība jaunās Tūjas ķieģeļfabrikas produkcijas iekraušanai kuģos. Sākotnēji tika paredzēts, ka piestātnes garums būs 230m un tā sniegsies līdz 3m ūdens dziļumam. Pēc 1939. gada tika izbūvēts piestātnes pagarinājums, sasniedzot 330m kopgarumu. Piestātnes konstrukcijām izmantoti akmeņi un kokmateriāli. Piestātne tika būvēta pēc tā paša projekta, ko izmantoja Skultes ostas būvniecībā. Skultes ostas projekta autors Jūrniecības departamenta vecākais inženieris Harijs Cakovskis. Par cik ekspertīzes darbu izpildes laikā nebija pieejami oriģinālie piestātnes projekta materiāli, sekojošais piestātnes raksturojums sastādīts vadoties pēc objekta apsekošanas laikā iegūtās un vēstures arhīvu materiālos pieejamās informācijas.

Sākotnēji jaunās ostas piestātnes konstrukcija krasta gals atradās liedaga zonā – līdz ar stāvkrasta pēdas līniju, kur līdz pat būvdarbu pabeigšanas brīdim vēl nebija caur stāvkrastam izbūvēts piestātnes pievedceļš – ierakuma veidā. Pirms piestātnes būvniecības šī piekraste tika raksturota kā stāva un ļoti akmeņaina (Laikraksts “Brivā Zeme” Nr.149 1938.07.07.). Piestātnes sākuma (krasta) posma konstrukcija tika izbūvēta no gruntī iedzītiem pāļiem (balstiem), kuriem pa virsu tika balstīta  koka laipa ar dēļu klāju. Laipas balstu un klāja nesošo konstrukciju būvniecībā tika izmantoti apaļkoka baļķi, kuru vidējais diametrs bija aptuveni 0,3m un to garenvirziena un šķērsvirziena solis aptuveni 2m. Laipas balsti savstarpēji šķērsvirzienā tika pastiprināti ar sadubultotiem; pretēji vērstiem koka atgāžņiem (diagonālēm). Arī virs apaļkoku garensijām tika izbūvētas apaļkoku šķērssijas, uz kurām  balstījās apm. 0.1m augstas taisnstūra veida šķērsgriezuma klāja garensijas. Koka konstrukcijas savstarpēji tika savienotas ar tērauda stiprinājumiem.

Piestātnes laipas balsti raksturīgā viļņu plīsumu zonā no visām pusēm blīvi tika apkrauti ar lieliem laukakmeņiem, tādā veidā mazinot balstu izskalojumus un ledus slodžu negatīvo ietekmi. Liela daļa akmeņu tika ņemti no tuvākās apkārtnes, kā rezultātā šodien vairākus simtus metru apkārtnē ap konstrukciju – gan piekrastē, gan ūdenī ir palikuši izteikti maz akmeņu.

Piestātnes vidus posmā divās rindās (apm. 70-80m garumā) tika izbūvētas apaļkoku pāļu rindas – palisādes. Šo koka pāļu sieniņu papildus enkurošanai pa vidu tika izbūvēta vēl viena enkurpāļu rinda. Abas koka sieniņas savstarpēji tika savienotas ar slīpām koka atsaitēm un piepildītas ar masīviem laukakmeņiem. 

Papildus aptuveni 1m augstāk izbūvēta koka laipas konstrukcija. Piestātnes vidus posms malās aprīkots ar pietauvošanas atvairbrusu. Piestātnes vidus posma aptuvenais ūdens dziļums dziļākā vietā (apm. 230m attālumā no krasta) 3 metri. Spriežot pēc konstrukcijas rakstura, šis bijis galvenais zvejas laivu pietauvošanās posms pie piestātnes, jo tālākais posms tika izbūvēts gadu vēlāk, pielietojot mazāk noturīgus konstruktīvos risinājumus.

Diemžēl piestātnes gala posms ir tā daļa, par kuru mūsu rīcībā ir vismazāk informācijas. Ir atrasta 1939. gada 15. marta publikācija, kur vēstīts, ka Jūrniecības departaments iepērk kuģu piestātnes pagarināšanas būvdarbus.

Vēl viena liecība par to, ka tiešām piestātnes pagarinājums tika izbūvēts, ir 1939. gada 18. jūlija Jūrniecības departamenta hidrografiskās nodaļas paziņojums jūrniekiem, ka Vidzemes piekrastē pie Tūjas ierīkota 353m gara piestātne. Un piestātnes galā esot atradusies bāka.

Viss iepriekš minētais saskan ar vietējo veco ļaužu nostāstiem par to, ka piestātnes pagarināšana bija nepieciešama „Ķieģeļnieka” produkcijas eksportēšanai, jo līdz tam izbūvētā piestātne lielākiem kuģiem esot bijusi par seklu un sākumā tie stāvējuši noenkuroti dziļāk jūrā, kamēr ar mazākām laivām „Ķieģeļnieka” produkcija tiem tika pievesta un lieku reizi pārkrauta. Piestātnes gala posms esot bijis izbūvēts uz koka pāļiem (Laikraksts „Rīts”, Nr. 171 1939.06.22) ar koka baļķiem (dziļums ap 5m). Nepietiekamās uzturēšanas dēļ, bargo ziemu un vētru ietekmē Padomju laikos piestātnes gals esot sabrucis. Pēc veco ļaužu liecībām, šis piestātnes galu pēc sabrukšanas dažas reizes esot mēģināts atjaunot.

1939.08.04 “Valdības Vēstnesis” Jūrniecības departamenta hidrogrāfiskās nodaļas paziņojumi jūrniekiem. Rīga. 1939. ģ. 1. augustā.

24) Rīgas jūras līcis. Vidzemes piekraste. Tūjas piestātne.
Pozicija
57° 29,5′ N
24° 22,9′ E
Braucamais ceļš no jūras līdz Tūjas piestātnei pārbaudīts ar tralu 50 metrus platumā. Mazākais dziļums braucamā ceļā atrasts 4,5 m. Grunts ļoti akmeņaina. lepriekšējais paziņojumsNo 9/21.