Valodas:

Ieskats Tūjas ķieģeļnīcas vēstures līkločos

“Jūrasdzeņu” saimniecība, kas skaitījās Liepupes muižas barona von Mengdena īpašumā, 20.g.s. sākumā nonāca Kalniņu dzimtas pārvaldījumā. “Jūrasdzeņos” atradās arī lauku ķieģeļu ceplis. Cepļa ķieģeļu prese atradās zem klajas debess. Tajā ražoja ķieģeļus galvenokārt jaunsaimnieku māju plītīm un skursteņiem, kā arī meliorācijas drenu caurules.

Ap 1934./36. gadu. Mārtiņš Kalniņš ar Kārli Ulmani pie sākotnējā “Jūrasdzeņu” lauku ķieģeļu cepļa, ko ap 1935./36. gadu iegādājās a/s “Ķieģeļnieks”.
“Jūrasdzeņu” ķieģeļu cepļa vecā ķieģeļu ražošanas prese (pirms pārdošanas), kas tiek darbināta ar zirgu palīdzību. Vidū M. Kalniņš (ar balto cepuri), pa labi silikātķīmiķis doc. Eiduks.

Ķieģeļi bija samērā nekvalitatīvi ar kaļķu graudu piemaisījumu. Tomēr tādā veidā šis lauku ceplis darbojās līdz 1935. gadam, kad to ar apm. 35 ha zemes (izpētot dziļās māla atradnes) nopirka a/s „Ķieģelnieks”. Sākās jaunas fabrikas būve ar modernām vācu firmas „Krupp” mašīnām, ar automatizētu mālu ieguvi un šinētu trulīšu ceļu izbūvi ķieģeļu pārvešanai uz žāvētavu šķūnīšiem un apdedzināšanas krāsnīm.

1934./35. gads. Māla paraugu noņemšana Zaķupītes krastā. M. Kalniņš ar Universitātes doc. Eiduku.

Radās vajadzība arī pēc transporta ceļu nodrošināšanas, jo visu produkciju nepatērēja vietējie iedzīvotāji. Produkcijas transportēšanai pa jūras ceļiem 1938. g. vasarā sāka steķa būvniecību. No rūpnīcas līdz piestātnei tika izbūvēts sliežu ceļš. Pa sliežu ceļu labākās kvalitātes ķieģeļus nogādāja līdz jūrai, kur tos pārkrāva laivās laivās, kas ķieģeļus aizveda līdz lielam prāmim. Tos sauktos „dekoratīvos” ķieģeļus pārvadāšanai pakoja kastītēs ar sienu. Ar tādiem, piemēram, ir „apšūts” pulvera tornis L. Smilšu ielā.

1938./39. gadā. K. Ulmanis jaunajā Tūjas ķieģeļu fabrikā; vidū jaunais direktors.

Gadījās arī dažādi nepatīkami pārsteigumi ar mālu kvalitāti, jo ne visā platībā tie bija vienādi tīri. Piemēram, bija slāņi ar kaļķu graudiem, kas radīja lielas galvas sāpes ražotājiem (kas uzņemtas arī filmā „Ceplis”), kaut lielajās vācu skrejdzirnavās māli tika skaloti un atsijāti no kaļķu graudiem.

Fabrika pārstāja strādāt „vācu okupācijas laikā”, jo karam ķieģeļus nevajadzēja. Vecākie kolēģi – meistari iemācījās uz podnieka ripas gatavot trauciņus sveķu vākšanai – ko vācu okupanti pieprasīja visām mežniecībām, tādā veidā sabojājot lielās egles.

Otrreizējā padomju valdīšanā fabrika atkal atsāka darbus un tos turpināja vismaz vēl 20 gadus. Kad savā teritorijā izbeidzās māla atradnes, valsts neļāva mežus postīt un darbi apsīka.

Vēl 80-to gadu sākumā bija kāds jauns uzrāviens ar “sameklētu mālu” privāto robežās, bet ar atmodas sākumu viss beidzās, jo privātie prasīja par mālu un izmantojamo zemi pārāk dārgi.

Pēckara gados steķi izmantoja arī zvejnieki, kad „Jūrasdzeņu” krastā ierīkoja zivju pārstrādes rūpnīcu. Līdz ar piekrastes zvejas liegumu 80-to gadu vidū šī zivju fabrika pārstāja darboties.

Turpinājumā Latvijas Nacionālās Digitālās bibliotēkas publikāciju konspekts:

1939.05.13Lauku PastnieksIzturīgi būvmateriali — labas ēkas

Neraugoties uz to, ka jau agrāk bijuši mēģinājumi darīt kaut ko mūsu lauksaimniecības būvniecības atveseļošanai, īsto rosmi šinī virzienā redzam tikai pēc 1934. gada. Valsts pastāvēšanas sākumā steigā celtās koka ēkas draudošos apmēros pārņēmusi ēku būve. Vēl 1934. gadā mūsu zemē no 100 uzceltām ēkām tikai 10 tika būvētas no mūra materiāliem. Mūra ēku celšanai ievērojams kavēklis bija piemērotu, noteikta labuma mūra materiālu trūkums. Nemākulīgu roku celtas dažādu kleķu un šaubīgu mūra materiālu ēkas bieži vien ar savu neizdevušos piemēru atturēja lauksaimniekus no plašākas ugunsdrošu būvmateriālu pielietošanas. Dedzināti māla ķieģeļi, šis vērtīgais būvmateriāls, sava dārguma dēļ lauksaimniekam – būvētājam bija nesasniedzams sapnis. Lielās ķieģelnīcas bija paputējušas, mazos cepļus, strādājot ar rokām un apdedzinot ķieģeļus vecmodīgās krāsnīs, ķieģeļus varēja ražot vienīgi par tik augstu cenu, kādu būvētājs nevarēja samaksāt.

Jelgavas ķieģeļrūpniecība gan strādāja, bet ķieģelis nu reiz ir tāda smaga manta, kuru uz lielāku attālumu pārvadāt nekādi neatmaksājas. Un tā iznāca, ka pie Jelgavas ķieģeļi maksāja Ls 25,— tūkstotis, bet pie Dundagas vai citā tālākā vietā bija jāmaksā līdz Ls 80,— par tūkstoti, un lauksaimnieks no šī materiāla varēja labi ja pavardu uzmūrēt, ne ēku uzcelt. Kā dabīgs solis lielajā lauksaimniecības būvniecības jaunradīšanas darbā sekoja tirdzniecības un rūpniecības A/S «Ķieģelnieks» dibināšana 1937.gada martā.
Lai būvmateriāli no to ražošanas vietām nebūtu jāpārvadā uz lieliem attālumiem, «Ķieģelnieks» divi gadu laikā no jauna uzbūvējis vai pārkārtojis ķieģelnīcas 10 dažādās Latvijas vietās.

1937. gadā būvniecības vajadzībām s-ba savās ķieģelnīcās ražoja 4 milj. gab. dažādu izstrādājumu. 1938. gadā jau 11 milj. gab., bet 1939. g. viss ir sakārtots lai Tūjas, Cēsu, Krustpils, Kuldīgas, Rezeknes, Gardenes, Dagdas, Kurmenes, Sakas un ceļojošās ķieģelnīcās ražotu 20 milj. gab. ķieģeļu un citu izstrādājumu.
1936/37. gads. Tūjas ķieģeļu fabrika būvniecības laikā.

1938.04.28Lauku PastnieksAkc. sab. «Ķieģelnieks» darbības gads

A/S «Ķieģelnieks» 1938. gadā kā galvenu uzdevumu sev izvirzīja atjaunot sabrukušo ķieģeļrūpniecību visā pārējā Latvijas daļā ārpus Lielupes. Darba sākumā pirmais darbs bijis noskaidrot ķieģelnīcu stāvokli. levācot zinas caur lauku un pilsētu pašvaldībām. Tika noskaidrots, ka visā Latvijā atrodas 400 ķieģeļnīcas, bet no tām darbojas pilnos apmēros 81, vāji darbojas 229 un pavisam nedarbojas 90.

Stājoties pie ķieģelnīcu jaunbūves plāna uzstādīšanas, tika ņemtas vērā statistikas ziņas un pamatojoties uz tām A/S «Ķieģelnieks» stājās pie pētījumiem uz vietām. Pavisam apskatītas un izdarīti mālu pētījumi un urbumi 85 ķieģelnīcās un mālu vietās. No tām iegūtas A/S «Ķieģelnieks» īpašumā: Latgalē: «Lauciņu» ķieģelnīca pie Krustpils, «Mariampoles» ķieģelnīca pie Andrupenes un «Dekšņu» ķieģ. pie Rēzeknes.Vidzemē: «Murlejas» ķieģelnīca uz Gaujas, Cēsīs, un «Tūjas» ķieģelnīca Vidzemes jūrmalā. Kurzemē: «Padures» ķieģelnīca pie Kuldīgas. Zemgalē: «Gardenes» ķieģelnīca pie Gardenes stacijas.”

“Tūjas” ķieģelnīca atrodas Tūjas pagastā uz jūras krasta. Tur iegūts 25 ha augstvērtīga māla ap 2 milj. kub. m. Tūjā iegūtais māls ir tik augstvērtīgs savās īpašībās, ka no tā varam izgatavot ielu bruģēšanai piemērotus klinkerus un tādi pirmie klinkeri ir izgatavoti un nodoti Šoseju un zemesceļu departamentam iebūvēšanai uz Ķekavas šosejas, lai tos pārbaudītu praksē.

Vecais Tūjas ceplis ražoja pag. gadā 250`000 ķieģeļu jaunās ķieģeļu un klinkeru fabrikas uzbūvei. Būvdarbi jau tiktālu veikti, ka ir jau uzcelta mašīnu māja, mākslīgās kaltes ēka un pašulaik ceļ cepli un skursteni. Šeit varēsim vēlākais maija mēnesī stāties pie ražošanas. «Tūjas» ķieģelnīca būs modernākā un arī viena lielākā Latvijā, jo ķieģeļnīcas ēka ir 30 metru plata, 135 metru gara un ar 52 metru garu skursteni. Dzinēja spēks ir bij. «Ploču kūdras fabrikas» 160 HP lokomobile ar ģenerātoru elektrībai, kuru varēsim piegādāt arī jaunizbūvējamās ostas apgaismošanai.

Tekošā gadā ražosim 350`000 ķieģeļu, 1`500`000 klinkeru un 300`000 drenu caurules. Turpmākos gados līdz ar ostas izbūvi, ražu varēsim kāpināt līdz 1 milj. gabalu gadā, jo jēlķieģeļi tiks apžāvēti ar atlikušo cepļa siltumu, kas pārpalicis pie dedzināšanas un līdz ar to varēsim strādāt cauru gadu.
1938./39. gads Jaunceltā Tūjas ķieģeļnīca

1937.12.02Brīvā ZemeIzmēģinās pirmos Latvijas māla klinkerus

„Akc. sab. “Ķieģelnieks” nosūtīja uz Polijas klinkera fabriku divus vagonus Tūjas malu, lai no tā Izgatavotu klinkerus. Ceļu bruģa klinkerus veidoja no sausas pulveriveidīgas masas speciālās spiedēs ar 150 līdz 200 kg spiediena uz kvadrātcentimetra. Fasādes klinkerus gatavoja no slapjas plastiskas masas, līdzīgi parastiem ķieģeļiem, tikai ievērojami rūpīgāk apstrādājot. Šos ķieģeļus apdedzināja speciālās krāsnis ar liesmu apm. 1180 grādu karstumā. Dedzināšana turpinājās līdz masas pilnīgai saķitēšanai . Apdedzināšana ilga, ieskaitot iesildīšanu un atdzesēšanu, apm. 20 dienas. No diviem vagoniem mālu izgatavoti vairāk kā 4000 bruģa klinkeru un daži simti dažāda veida un krāsas buvklinkeru.

1938.02.18Brīvā ZemeMūsu zeme slēpj vēl daudz bagātību

Akc. sab. «Ķieģeļnieks» paredzējusi Tūjas Jūrasdzeņos celt pirmo klinkera fabriku, kurā ražos materiālus monumentālām celtnēm, pieminekļiem, ielu bruģēšanai, kā arī caurules
un citus izstrādājumus. Ar klinkeru varēs atvietot dažādus no ārzemēm ievedamos ielu bruģēšanas materiālus, kā ari skābju izturīgos ķieģeļus un kanalizācijas caurules.

1938.04.01Ilustrētā Tehnika. Motors un sportsLatvijas piekrastes mazās ostas un to techniskā izbūve

Talak atzīmējama Tūjas piestātne apm. 25 km uz ziemeļiem no Skultes ostas, jūras krastā, pie Juras Dzeņu mājām, kur paceļas augstas, ziemā cirstas, slaidu priežu baļķu krautnes. Tie ir pāli jaunas kuģu piestātnes būvei, kas pacelsies turpat pretim A/S „Kieģelnieks” patlaban būvējamai modernai ķieģeļu fabrikai. Dzelzs klinkera ķieģeļus, kādus
šeit paredzēts ražot, pa ūdensceļu nogādās uz Rīgu jaunu ielu un ēku būvei. Piestātnes būves vietu Jūrniecības departaments dabā jau nospraudis un darbus uzsāks, tikko piekraste būs atbrīvojusies no ledus.

1938.08.24Brīvā ZemeĶieģelis stāsies koka vieta

Tūjas ķieģelnīca atrodas Vidzemes jūrmalā, liela meža vidū, ziemeļos no Saulkrastiem. Kur vēl pirms nedaudz mēnešiem ganījās stirnas, tagad paceļas liela fabrika, jo zem simtgadējo egļu saknēm atrodams māls, kas gan daudz grūtāk pārstrādājams kā pārskalotais Lielupes baseina ķieģeļu materiāls, bet kuram toties piemīt izcilas īpašības. No milzīgām bedrēm strādnieki ar kapļiem izcērt skaisti violetus, zilganus, baltus un tumšsarkanus māla gabalus, kuriem nav ne mazākā kaļķa piejaukuma, toties bagātīgs dzelzs savienojuma saturs, un kuri 1100 grādu augstā temperatūrā dedzinot pārvēršas ļoti iztu rīgajā klinkerī, kam skaista, sarkanbrūna krāsa un izturība līdzīga granītam. Desmit tonnu smagi skrituļi mālu samaļ smalkās druskās, tērauda velteņi to vēlreiz pārmaļ un beidzot valkanais un ļoti vienlīdzīgais materiāls mašīnās tiek veidots par sevišķi izturīgām un gludām drenu caurulēm, fasādes ķieģeļiem, grīdu flīzēm un kanalizācijas caurulēm. Vakumprese māliem, no kuriem gatavo kārniņus un drenas, izsūc visu gaisu, padarot «Ķieģelnieka» ražojumus sevišķi blīvus un pret laika zobu izturīgas.

Lai Tūjas fabrikas izstrādājumus varētu viegli nogādāt uz Rīgu un arī pāri jūrai eksportam uz Zviedriju, dažus simtus metru no fabrikas jūras malā izbūvē Tūjas ostu. No pāļiem un akmeņiem jau tagad jūrā stiepjas varens 160 metru garš molis un vajadzēs vēl tikai ostu padziļināt, lai kuģi varētu Tūjas ķieģeļus un klinkerus vest uz aizjūras zemēm.

Šī fabrika vēl nav galīgi pabeigta — vēl ceļ lielo skursteni un modernu «cik caku krāsni», kas dos ievērojamu kurināmā ietaupījumu, bet kad fabrika pati sevi — no pašas ražotiem ķieģeļiem būs uzcēlusi, tās jauda sasniegs 10 milj. dedzinātu gabalu gadā.

No savās ķieģelnīcās atrodamajiem māliem «Ķieģelnieks» jau tagad var ražot visdažādāko nokrāsu fasādu ķieģeļus — dzeltenie ķieģeļi nāk no Gardenes, baltie — no Kuldīgas, sarkanie no Rēzeknes un Dagdas un tumšbrūnie no Tūjas un Cēsīm. Jau tagad mūsu arehitekti var izmantot krāsainos ķieģeļus ēkām, kuras nekad nebūs jākrāso un kas nenoplūks kā līdzšinējās.

Raiskuma gravā pie Cēsīm, jau pārbraucot tiltam, pretējā pakalnē redzama pati modernākā «Ķieģelnieka» dedzinātava ar milzu 52 metru garu skursteni un plašajām nojumēm. Te Tūjai līdzīgas krāsns būve jau nobeigta un tanī patreiz atdziest pirmais «cepiens» — kara muzeja vajadzībām izdedzinātie fasādes ķieģeļi.
Tūjas klinkeru un ķieģeļu fabrika

1938.08.24Zemgales BalssDarbs dod saturu dzīvei

Jaunākie “Ķieģeļnieka” uzņēmumi pašreiz vēl pabeidz galīgos izbūves darbus. Tūjas dedzinātava pagaidām ražo ķieģeļus gan vēl tikai pašu vajadzībām, jo jānobeidz 50 metru garā cepļa skursteņa būve, kurā tiks iemūrēti 85`000 ķieģeļi un jāizbūvē dedzināšanas telpas, lai rudenī, kad izbeidzas rakšanas darbi, varētu uzsākt ķieģeļu dedzināšanu. Māls Tūjā ir ļoti labs; tas nesatur kaļķus. No tā iespē jams ražot arī blīvos izstrādājumus — klinkerus. Ar ļoti labiem panākumiem Tūjā ražo arī drenu caurules. Ķieģeļu transportu ievērojami atvieglinās jaunā osta, uz kuru ražojumus būs iespējams nogādāt laivās pa padziļināto Zaķupīti.

1939.05.13Lauku PastnieksIzturīgi būvmateriali — labas ēkas

Lauksaimnieku ēku, pagastu namu, skolu un citu sabiedrisku ēku jaunceltnēs ir iebūvēti s-bas ražotie būvmateriāli. Arī galvas pilsētas Rīgas jaunās celtnes s-ba apgādā ar saviem ražojumiem. Kara muzeja jaunceltnes vajadzībām s-bai uzticēts izgatavot apdares (fasādes) ķieģeļus. No sevišķiem māliem, kādi ir s-bas Tūjas un Cēsu fabrikās, s-ba uz nopietnu izmēģinājumu pamata iesāk ražot klinkeretas grīdu flīzes pienotavu vajadzībām un jumtu kārniņus.
Drenu cauruļu krājumi Krustpils “Ķieģeļnīcā”. Drenu caurules, šo svarīgo materiālu zemes ražības celšanai, vēl 1933. g. visā Latvijā kopā ražoja tikai 2 milj.-gab. 1937. g. s-ba ražoja savās 2 ķieģelnīcās 600.000 gab. drenu cauruļu, 1938. gadā jau 2 milj. gab., bet 1939. g. s-ba apgādā.

1939.07.01RītsBūvēsim no pašu zemes materiāliem un izveidosim lētos ūdens ceļus

(…) Tūjas ķieģeļu fabrikas ražotāji labprāt gribētu še vēl dziļāku ostu, bet Prezidents norādija, ka mums vispār jācenšas pēc iespējas iegūt mazi, bet moderni kuģi, kas piemēroti piekrastes ūdeņiem un mūsu preču transportam. Šādi kuģi ir lēti un tie ir arī
visvairāk vajadzīgi.

1940.06.01Lauku PastnieksKlinkera būvmateriāli

No klinkera izstrādājumiem pašreiz fabrikā galvenā kārtā ražo klinkera flīzes pienotavu u.c. grīdu vajadzībām. Uzstādīta moderna ražošanas ierīce ar hidraulisku presi un skrejdzirnavām; ierīce strādā arī ziemā, divās maiņās. Vasarā saulē izžāvēto klinkera mālu samaļ pulverī un sijā, panākot noteiktu daļiņu rupjuma samēru. Pēc tam to automātiski padod presē, kur to vairāk paņēmienos saspiež ar 75 t kopspiedienu, pie kam katrs cm2 saņem līdz 400 kg spiedienu. No preses flīzes tūlīt, bez žāvēšanas, tiek krautas krāsnī. Krāsns īpatnēji būvēta; liesma ieplūst no augšas un tiek aizvadīta skurstenī
pa grīdā ierīkotiem kanāliem. Tas tamdēļ, lai apakšējās kārtas saņemtu samērā, mazāko karstumu, vēlāk kļūtu temperatūras iedarbībā mīkstas un ilgāk izturētu augšējo kārtu slodzi. Klinkerus apdedzina līdz 1150° augstā temperatūrā.

Ražošanas kārta, no māla izrakšanas bedrē līdz izkraušanai no krāsns, ilgst 2,5 mēnešus. Pēc apdedzināšanas flīzes šķiro pēc lieluma un apdedzināšanas pakāpes. Māla flīzes apdedzinot sarūk par 4-5% un zināma flīžu samēru nevienmērība ir iespējama.
Vietējo pajūgi pēc jaunās fabrikas ražotajiem ķieģeļiem. Skats no fabrikas dūmeņa pāri uz Jūrasdzeņiem.

1940.11.01Brīvais ZemnieksJauni darba paņēmieni kāpina ražību

Tūjas ķieģeļu – klinkeru fabrika pag. nedēļā atklāja kursus, kuros sagatavos deģus, šķirotājus, bagaristus, iekrāvējus un māla sastrādātājus. Kursos uzņēma 8 vīriešus un 3 sievietes, sekmīgākos un centīgākos fabrikas strādniekus un strādnieces.

1941.01.17Brīvais ZemnieksPadomi būvniecībā

Mūsu dižķieģeļi tiek ražoti Tūjas ceplī (starp Limbažiem un Rīgas jūras līci). Ķieģeļa samēri ir: 25 cm garš, 13,5 cm plats un 13,5 cm augsts. Ķieģelim gareniski iet cauri 5 tukšumi un 2 pustukšumi. Sienā tos samūrē tā, kā tas parādīts 3. zīmējumā. A/S «Ķieģeļnieks» dzīvojamo ēku biezumu ieteica 27 cm biezumā ar 1,5 cm biezu apmetumu
iekšpusē. Ja darbus izpildot labs lietpratējs, tad siltuma ziņā panākumi esot labi.


Pārdegušos «dzelzsķieģeļus» N/u A/S «Ķieģeļnieks» no Tūjas cepļa pārdod par 157 rubļi tūkstoti, bet klinkera ķieģeļus par 270 rubļu tūkstotī uz vietas. Klinkera ķieģeļi ir šādos samēros: 25 cm gari, 12,5 cm biezi un 14 cm plati.

1941.04.03Liesma (Valmiera)

(…) Tūjas zvejnieku sab-bas vajadzībām 30`000 ķieģelu, kas sekmēs zivju pārstrādāšanas ēku celšanu.
Fabrikas vadība ar direktoru A. Francmani prīekšgalā veic dažādus mēģīnājumus un uzlabojumus. Paredzēts pārkārtot sausās hidrauliskās preses sijātāju, kurš līdz šim darbojās nesekmīgi, dodams lielu brāķa procentu.
Ķieģeļu ražošanā izvesti mēģinājumi ar lētu ķīmisko vielu piejaukumiem, lai varētu izvest ķieģeļu ražošanu bez mākslīgās žāvēšanas, jo daudzās fabrikās nav mākslīgās kaltes. Šie piejaukumi dos iespēju ražot ķieģeļus pie -5 gr. C. temperātūras resp. sākt ķieģeļu ražošanu daudz agrāk pavasarī un beigt vēlāk rudenī, kā līdz šim. Fabrikās bez mākslīgām kaltēm jēlķieģeļiem jāžūst dažas dienas brīvā gaisā un šeit ražošanas periodu saīsina sals. Šī jaunā paņēmiena ideja radās Tūjas klinkeru un ķieģelu fabrikā, tad nonāca ūniverstitātes laborātorijās, un beidzot atgriezās atpakaļ Tūjas fabrikā, izvest mēģinājumus ražošanā.

Vēl paredzēts izbūvēt automātisko iekrāvēju vākumpresi. Fabrikas ražības cešanas komisija, apspriežot iesniegto projektu, atzina to par piemērotu un vēlamu, nekavējoši izbūvēt. Šis automāts atvietos piecu cilvēku darba rokas, darbu vienkāšos un paātrinās.

1940.11.05Liesma (Valmiera)Tūjas klinkeru un ķieģeļu fabrikas ražoto būvmateriālu nozīme būvniecība

Tūjas klinkeru-ķieģeļu fabrika atrodas Vidzemes jūrmalā, pie Tūjas ostas. Ūdens un sauszemes ceļi fabrikas ražojumiem dod iespēju bez liekām grūtībām nokļūt dažādās būvvietās.
Mākslīgā un brīvdabas kaltes un klinkera nodaļa ar hidrauliskām presēmmālu formēšanai sausā veidā padara ražošanas procesu neatkarīgu no laika apstākļiem un fabrika ar maz traucējumiem var ražot gandrīz cauru gadu. Uzstādītas modernākās konstrukcijas vākumprese un kārniņu revolveru prese. Vakumprese apstrādāšanas procesā no māla izsūc gaisu, padarot ražojumu blīvus, sīkstus un izturīgus, dodot iespēju izstrādāt dažadus veidgabalus, plānu sienu un caurumotus ražojumus.
Arī kārniņu revolveru preses ražība un fabrikātu kvalitāte ir augsta. Fabrikātu apdedzināšanai ir modernās “cik-cak” krāsnis un klinkeru kameru krāsnis, kurās lietojot minimāli mazu degmateriālu devu, sasniedz vislabākos rezultātus.
Mālu pārsaldē, miekšķē, un pārstrādā skrejdzirnavās.
.
Klinkera pagatavošana – šķirošana.

1941.01.28Liesma (Valmiera)Tūjas klinkeru un ķieģeļu fabrika – pirmrindnieks

Ķieģeļrūpniecībai ir sezonas darba raksturs. Ražošana, parasti, notiek vasarā apm .piecus mēnešus. Tūjas klinkeru un ķieģeļu fabrikas kolektīvs veicot pārkārtojumus darba procesā, panācis, ka tagad darbi var noritēt nepārtraukti visu gadu. Tas ir liels sasniegums ķieģeļrūpniecībā. Līdz ar to arī strādnieki ir saistīti vienā darba vietā visu gadu, kurpretim agrāk ziemā bija jāmeklē cits darbs.

Pēc kārniņu ražošanas pārkartošanas fabrika tagad spēj ražot gropētos jumta kārniņus un tos ar labam sekmēm novieto tirgū. Sacensības periodā fabrika sāka ražot arī griestu dobķieģeļus. Tie ir jauni produkti ķieģeļrūpniecības nozarē.
Daudzi, kas redzējuši skaistos Tūjas tumši sarkanos gropētos jumtu kārniņus, kuri gatavoti šoruden, maina savus ieskatus un aizspriedumus par kārniņu, kā jumta segmateriālu. Kārniņu piekritējiu skaits aug jo dienas. Tūjā ražotie griestu dobķieģeļi taupa dzelzs sijas un „klusina troksņus. Tos lietos jaunbūvējamām slimnīcām. Klinkeru plates liks ēku fasādes ārzemju granīta vietā. Ar flīzem greznos grīdas, bruģu klinkerus būvēs starp sliežu ceļiem, lai taupītu gulžņus un palētinātu to remontu.

Fabrikas pirmsākums – pirmais ceplis:

1941.04.17Padomju LatvijaSākas sezona ķieģeļu rūpnīcās

Tūjas ķieģeļu un klinkeru fabrika izmēģinājuma veidā ķieģeļus iesāka ražot jau vakar. Tur pirmo reizi izmēģina māliem piejaukt sevišķas vielas — elektrolītus, kas jēlķieģeļus izsargās no bojāšanās naktssalnās.

1941.05.10CīņaPaplašinās kieģelrupniecību

Tūjas fabrikā iekārtos modernu kameru riņķa krāsni, kas būs lielākā Baltijas republikās un izstrādās turpmāk tikai klinkera ķieģeļus.

1945.11.03CīņaVērtīga dāvana pagastam

(…) Patlaban fabrika pāriet no māla izstrādājumiem uz klinkeru ražošanu, gatavojot arī dažādus daiļamatniecības izstrādājumus plaša patēriņa vajadzībām. Fabrikai bija ar naftu
darbināma spēkstacija — b. Gailis pārbūvēja to pēc paša konstrukcijas darbināšanai ar gāzģeneratoru. Tagad spēkstacija patērē 2,5 reizes mazāk degvielu. Klinkeru ražotāji nav aizmirsuši arī apkārtnes iedzīvotājus: līdz 7. novembrim viņi apsolījuši elektrificēt pagastu, lai tā 49 saimniecībām Oktobra svētkos būtu gaisma. Šim nolūkam jāizbūvē 7 km gara līnija.

1945.11.06Liesma (Valmiera)Tūjas klinkeru fabrika

Tūjas klinkeru fabrika pastāv pie Celtniecibas un būvniecības Tautas komisāriāta
un ir viens no lielākajiem Latvijā. Vācu okupācijas laikā fabrikas plašajās telpās valdīja klusums, mašīnas stāvēja mierā. (…) Fabrikas iekārtas vāciešiem atkāpjoties palika neskārtas. Patlaban darbojas – būvmateriālu, trauku un keramikas nodaļas. Fabrikā pulsē spraigs darbs. Strādā 108 strādnieki. (…) Oktobra revolūcijas svētkus strādnieki sagaida ar sevišķu darba uzvaru – gaismu pieslēgdami fabrikas elektrostacijai 26 saimniecības Tūjas pagastā.

1946.06.21Liesma (Valmiera)Tūjas klinkeru fabrika

Blakus zvejnieku ciemam un gandrīz pašā juras krastā atrodas Tūjas klinkeru fabrika. Tā pakāpeniski augusi un attīstījusies līdz sasniegusi pašreizējās moderni iekārtotās fabrikas apmērus. Pirmais, primitīvi iekārtotais lauku ķieģeļu ceplis te jau parādījies pirms divisimts gadiem. Šai ilgajai vēsturei ciešs sakars ar bagātiem un ērti pieejamiem devona māla krājumiem. Ir mēģināts izdibināt mālaslāņa biezumu un aizsniegts 17 pēdudziļums, bet cauri tam vēl nav tikts.
(…) fabrika šā mēneša sākumā pārkārtota tikai grīdu flīžu ražošanai un ceturtās piecgades pirmajā gadā tai jau jāsaražo viens miljons flīžu. Tiek meklēti un izmēģināii arī jauni racionālāki flīžu ražošanas veidi. Ja agrāk flīzes ražoja 15×15 cm lielas, tad izmēģinājumu ceļā mēs flīzes apmērus esam samazinājušī uz 12×12 cm. Un ja agrāk flīzes apžāvēja kraujot plakaniskī, tad tagad tās novietojam uz kantes. Kas ar to panākts? Samazinot flīžu apmērus par 3X3 cm un žāvējot tās uz kantī, lai vienmērīgi žūtu no abām plakanām pusēm, flīzes nesaraujas līkas un atkrīt otreizēja presēšana. Ja šis paņēmiens izrādīsies lietderīgs, tad šī gada plānu izpildīsim, kaut arī sakarā ar remontu pārkārtošanas darbus uz sākām ļoti vēlu un trūkst kvalificētu strādnieku.

Pie fabrikas vēl pastāv un darbu turpina diezgan plaša keramikas nodaļa, kurai netrūkst ari attiecīgu spciālistu un nodomāts to vēl tālāk paplašināt. Bet šajā keramikas nodaļā neražo vienkāršus māla traukus vien. Viņai ir vēl sava apakšnodaļa – daiļkeramika, kur ar labu gaumi un veiksmi savu māku rāda B. Krastiņa. (…) Keramikas nodaļā trauku veidošanai uzstādītas piecas motorvirpas. Visi vietējie uzņēmuma strādnieki apgādāti ar ģimeņu dārziņiem un tiem ir arī savi mājkustoņi, taču uzņēmuma vadībai nopietni jāpadomā par to strādnieku apgādi, kuri no jauna sāk strādāt, kuriem nav ne ģimeņu dārziņu, ne mājkustoņu un kuru līdzšinējā apgāde ir nepietiekama.

1949.01.11Padomju Zeme (Limbaži)” Tūjas ķieģeļnieku sasniegumi 1948. gadā

Tūjas ķieģeļu fabrikas vadība un strādnieki ar labpatiku atskatās uz aizvadīto gadu, kurš vainagojies panākumiem darbā un it īpaši strādnieku dzīves apstākļu uzlabošanā. Pagājušā gadā pilnīgi no jauna uzcelta liela strādnieku dzīvojamā māja ar apdzīvojamo kopplatību 470 m2. Tajā ierīkoti 8 dzīvokļi un 2 kopmītnes, kuros jau ar l. novembri apmetušies dzīvot 86 strādnieki. Kapitali saremontēta un dzīvokļiem pārbūvēta baraka, kurā tagad dzīvo 11 strādnieki. Saremontētas un pārkrāsotas arī pārējo dzīvokļu telpas.
Paplašināta un kapitāli saremontēta pirts, kura tagad ierīkota ar visām ērtībām.

1952.11.13Padomju Zeme (Limbaži)Jauna produkcija

Vēl 1950. gadā Tūjas kieģeļu fabrikā bija doma ražot flīzes – māla plāksnes grīdu segumiem. Tomēr sarežģītais jautājums netika pilnībā atrisināts, trūka attiecīgas
iekārtas, nebija sīkumos izpētīts technoloģiskais process. Tikai šogad fabrikas kolektīvs nopietni ķērās pie svarīgā uzdevuma atrisināšanas, saņēma un uzstādīja jaunu ražošanas iekārtu, izpētīja īsto masas sajaukuma saturu, lai jaunā produkcija būtu izturīga un tiešām atbilstu visām prasībām. Novembra pirmajās dienās strādnieki iekrāvēji bīdīja uz jēlkīeģeļu noliktavas nojumēm pirmās vagonetes, piekrautas ar tumšbrūnām, četrkantainām 10×10 cm lieluma māla plāksnēm. Tā bija jaunā produkcija – flizes, ko fabrika sāka ražot masveidīgi. Fabrika uzsāk būvēt īpašu flīžu apdedzināmo krāsni, jo ķieģeļu, krāsnis šim nolūkam nav piemērotas.

1954.08.19Padomju Zeme (Limbaži)Sludinājums

Tūjas ķieģeļtabrikā pastāvīgam darbam steidzami vajadzīgi: Virpotāji, atslēdznieki, autogena un elektrometinātāji, tvaika katlu mašīnisti, tvaika lokomobiļu kurinātāji, šoferi, krāvēji, akmeņkalēji, mūrnieki, galdnieki un citi strādnieki. Gabaldarbs pēc progresivās apmaksas.
Strādniekiem nodrošināts sakņu dārzs, ģimenes dzīvoklis, bet vieniniekiem – kopmītne. Tuvākas ziņas pa telefonu Liepupe 42.
1955. gads. No vagontes izkrauj gatavo produkciju. Strādnieka dienas norma 2650 ķiedeģeļu/dienā.
1956. gads. Tūkstošiem drenu cauruļu Tūjas ķieģeļu fabrikā.

1955.03.24Padomju Zeme (Limbaži)Ķieģeļfabrika gatavojas uzsākt sezonu

Pēdējos priekšdarbus ķieģeļu ražošanas sezonas uz sākšanai patreiz veic Tūjas ķieģeļu fabrikas darbinieki. (…) Tiks mechanizēts arī darba process karjerā. Agrāk vagonetes ar māliem no ekskavatora līdz pacelšanas tiltam strādnieki stūma ar rokām, tagad vagonetes savieno pa sešām kopā, un tās dzīs motors. Fabrika iegādājusi autokrāvēju, vēlāk iegādās arī traktoru.
Fabrika plānojusi 1955. gadā pavisam izgatavot 9 miljonus 300000 ķieģeļu. To arī veiks, jo kapitāli remontētās krāsnis izturēs lielāku slodzi. Domāts arī par to, lai sakarsēto gaisu, kas agrāk izplūda pa dūmeni, tagad vispirms novadītu žāvēšanas kamerās, kur tas stipri paātrinās jēlķieģeļu žāvēšanu. (…) Organizēti norisa kokmateriālu sagatavošana. Viena mēneša laikā no 1. februara sagatavoja 670 kubikmetru malkas un baļķu. Vairāk kā trešā daļa kokmateriālu arī izvesti, 84 kubikmetri baļķu jau sazāģēti dēļos, te ķieģeļfabrikai izpalīdzēja ..Brīvās kaijas“ gateris.
1950. gads. Tūjas ķieģeļu fabrikas mālu piegāde.

1957.07.11Padomju Zeme (Limbaži)Tūjas ķieģeļu fabrikā

Pēc apstrādājamā materiāla fabrikai nav jāmeklē tālu, to bagātīgi var atrast turpat mežmalā, kur plešas plaši karjeri. Ekskavators ieracies to dibenā un ar savu milzīgo kausu smel un smeļ sarkanīgo un zaļgano mālu no zemes dzīlēm. Kauss nolaižas zemē un ar
asajiem zobiem iekožas cieta ja mālā, piesmeļas pilns un tad paceļas pār sešus metrus
augsto malu un uzmanīgi nogulstas tieši uz vagonetes. Noklab dzelzs un kausa saturs
iebirst vagonetē. Pietiek ar vienu šādu kausu, lai tā būtu piebērta ar kaudzi. Milzīgais kauss atkal slīd projām, bet strādnieks piekeras vagonetei. Pirmā acumirklī liekas,
ka vienam cilvēkam nav iespējams pagrūst šādu smagumu. Taču nē, cilvēks to iekustinājis, pats veikli uzlec uz tās un kopā ar vezumu aizslīd uz fabriku. Tas iespējams tādēļ, ka karjera gals ierīkots nedaudz augstāk nekā iebrauktuve fabrika, tā piekrautā vagonete slīd uz leju pa slīpumu.

NIĶĪGAIS VECTĒTIŅŠ
1911. gadā ražoatis tvaika katls iet sprauslodams un šņākdams. Dīzelis, kas ražo elektrisko enerģiju, kas ir nepieciešama fabrikas darbināšanai un apgaismošanai. Vectētiņš ir niķīgs, reizēm tvaiks viņā strauji ceļas, reizēm krīt. Un kad viņā krīt tvaiks, tad apstājas drenu cauruļu prese. (…) Drenu prese nedod mehāniķim mieru. Bet drīz mūs sagaida pārmaiņas. Drīz mēs saņemsim elektrisko enerģiju no Ķeguma. Es nezinu, ko tad es darīšu, tad man darbadienas kļūs par svētdienām. To brīdi, kad visas mašīnas darbinās un gaismu dos Ķeguma elektrība, gaida ne tikai jaunais mechaniķis, bet viss fabrikas kolektīvs. Pašu ražotās elektrības reizēm nepietiek, tāpēc reizēm raustās un pat apdziest gaisma. Taču
galvenais, spēcīgāka elektriskā strāva dos iespēju uzlabot arī kvalitāti.

DŪCOŠAJO KORPUSOS
Vēl nesen atpakaļ bija veci nodiluši valči, tie nespēja mālu, kad tas nāca no skrejdzirnavām, vairs kārtīgi saspiest. Šā gada sākumā uzstādīja jaunus valčus,
jaunu mālu maisītāju. Tas viss zināmā mērā uzlaboja kvalitāti. Taču tā kļūs vēl labāka, kad fabrika saņems Ķeguma elektrisko strāvu un valči vēl spēcīgāk varēs saspiest sīkās māla daļiņas. Lai atvieglotu strādnieku darbu, no māla maisītāja līdz drenu cauruļu presei ierīkoja slīdošu lentu, kas piegādā mālus, agrāk tos nācās vest ar vagonetēm.

Agrāk fabrikā bija vesels siksnu mežs, kas gāja no mašīnas uz mašīnu. Ja vajadzēja darbināt kaut vai tikai vienu mašīnu, tad visas citas darbojās līdz un iztērēja milzīgi daudz elektriskās enerģijas. Tagad katram agregātam ir individuāls pievads. Ar to likvidēts šņācošo siksnu mežs un tiek ietaupīta elektroenergija. Kad mālu pikas no karjera nonākušas fabrikā, tās iziet caur skrejdzirnavām, valčiem, mālu maisītāju un nonāk vai nu ķieģeļu vai drenu cauruļu presē. No preses ķieģeļi ceļo uz šķūņiem, kur veiklas rokas tos saliek plauktos žāvēšanai, bet drenu caurules mechanisms paceļ otrā stāvā. Šeit, kur ieplūst siltums no lielajām dedzināšanas krāsnīm, viņas žūst ātrāk. Un tad ir ķieģeļi, ir caurules ceļo uz dedzināšanas krāsnīm, kur pārvēršas par gatavu produkciju. Bet kamēr viņas noiet šo ceļu, daudz veiklu roku tās pārkrauj un pārcilā.
Strādniece iekrauj gatavās drenu caurules.
1957. gads. Ekskavators ieber mālus vagonetēs.
1957. gads. Vagonetes ar māliem paceļ pa garu koka tiltu augšstāvā, kur atrodas skrejdzirnavas, kuras maļ mālus.
1961.08.01Padomju Zeme (Limbaži)” Vagonete, pilna ar māliem. Ernests Leimanis, brienot garos gumijniekos pa lipīgo mālu, piestumj vagoneti klāt otrai un sastprina abas kopā. Pēc tam viņš garu garu trosi pieāķē „sastāvam” un dod zīmi, ka var vilkt augšā. Jau pēc mirkļa vagonetes ar mālu dodas pa tiltu augšā uz cehu – māla pirmapstrādes vietu. Te ir ķieģeļu un drenāžas cauruļu tapšanas sākums.

1956.09.26CīņaTūjas ķieģeļu fabrikā

Noliecas ekskavatora slaidā strēle, tērauda žokļi sakampj treknu mālu gabalu un to steidzīgi «atrij» mazās vagonetēs, kas rindā gaida savu kārtu — esam Tūjas ķieģeļu fabrikas malu karjerā, gandrīz pie pašas jūras. No šejienes māli, kas gadu tūkstošiem gulējuši zemes klēpī, sāk savu ceļojumu, lai pārvērstos par izturīgiem ķieģeļiem un drenu caurulēm. No karjera vagonetes ar māliem nonāk pie Tūjas ķieģeļu fabrikas galvenā ražošanas korpusa. Pa estakadi tās ar elektrisko vinču uzvelk trešajā stāvā. Te vagonešu saturu ieber bunkuros, pa gliemežtransportieri mali nokjūst skrejdzirnavās, tad mālu maisītājā un no turienes vakuuma spiedēs, kas pēc vajadzības izveido gan ķieģeļus, gan drenu caurules. Pec tam jelķieģeļus aizved žāvēšanai uz nojumēm, bet drenu caurules ar vertikālo transportieri pacel atkal trešajā stāvā, kur tās nogādā žūšanai virs pdedzināšanas krāsnīm. Pavisam vēl nesen šī telpa pie jumta stāvēja neizmantota, siltums, kas šeit paceļas no apdedzināšanas krāsnīm, aizgāja zudumā. Sekojām citu ķieģeļnīcu paraugam un ierīkojām šai telpā mākslīgo žāvētavu.
Pēc izžūšanas drenu caurules ar liftu nogādā pirmajā stāvā, kur atrodas apdedzināšanas krāsnis. Tās Tūjas ķieģeļu fabrikā ir zig-zag tipa ar 16 kamerām. Katrā kamerā var ievietot piecus tūkstošus ķieģeļu kopā ar 4,5 tūkstošiem drenu cauruļu. Apdedzināšana ilgst 30 līdz 34 stundas. Krāsnis kurina ļoti īpatnēji. Otrajā stāvā virs katras kameras ir 42 apaļas lūkas ar dzelzs vākiem. Šīs lūkas izvietotas trīs rindās pa 14 lūkām katrā rindā. Tā kā krāsnij, kā jau minējām, ir 16 kameras, tad pavisam ir 672 lūkas. Kad drenu caurules un ķieģeļi rūpīgi noteiktās rindās iekrauti kamerās, to durvis aizmūrētas, tad pa 42 lūkām kamerā dienu un nakti ber kurināmo — kūdru, kas sajaukta ar degakmeni. Kurināmais sabirst un deg ķieģeļu un drenu cauruļu starpās. Pēc 30 vai 34 stundām kurināšanu
pārtrauc, izlauž durvju mūrējumu un ļauj, lai kameras mazliet atdziest.
Tad ar vagonetēm ķieģeļus un drenu caurules nogādā krautuvēs. (…) Bez tam no katras
partijas ķieģeļus un caurules vēl pārbauda fabrikas laboratorijā — kāda ir to salturība, ūdens uzsūce, citas īpašības.
(…) Tagad pat – no divām vakuuma spiedēm darbojas tikai viena. Tas tāpēc, ka salūza dīzelis. Vecs jau arī tas bija pārlieku. Jaunu iegādāties ministrija nepalīdz. Pašreiz kurinām lokomobili, bet tā nespēj kārtīgi darbināt pat vienu vakuuma spiedi. Tas tādēļ, ka degakmens un kūdra, kā saka, nav tai īsti pa prātam. Arī strādnieki ar šo kurināmo ļoti neapmierināti: visi ķieģeļi no spiedes nāk ārā pilnīgi melni., melni top ari cilvēki – briesmīgi kūp. Iekārtot elektrisko līniju no Limbažiem arī nevaram: nauda gan
ir, bet nevaram dabūt alumīnija un vara vadus. Arī ēkas un nojumes jālabo, sevišķi jumti: lietainā laikā jelķīeģeļi bojājas. Bet ministrija nekādi nevar sagādāt nepieciešamos
sešus simtus kubikmetrus kokmateriālu. Kaut divus simtus būtu iedevuši, arī izlāpītos, nebūtu jāzaudē tik daudz pusfabrikātu. Arī bez galvenā inženiera vairs ilgāk nevaru iztikt, bet ministrija viņu man pat nesola. Tūjas ķieģeļu fabrika gatavojas strādāt arī ziemā. Jau sagatavotas jelķieģeļu un drenu cauruļu rezerves, ko apdedzināt ziemas mēnešos. Tomēr pašreizējie krājumi vēl par maziem. Lai tos palielinātu, jālaiž darbā otra
vakuuma spiede un ari pirmās darbs jāuzlabo. Latvijas PSR Būvmateriālu rūpniecības ministrijai daudz vairāk jāpievēršas Tūjas ķieģeļu fabrikai, jāpalīdz tās kolektīvam pārvarēt nopietnās grūtības, kuru tam nav mazums.

1956.09.04Padomju Zeme (Limbaži)Ja laikā novērstu trūkumus

Tūjas ķieģeļu fabrika sistematiski neizpilda ražošanas uzdevumus (…). Vēl zemāki rādītāji atsevišķosdarbu veidos. Kādēļ tas tā? Tāpēc, ka uzņēmumu slikti sagatavoja ražošanas sezonai. Slikti veica iekārtas remontu, pēc tam pavirši izdarīja techniskās apskates un sīkos, profilaktiskos remontus pirms maiņām. Rezultātā ar mašīnām gadās lielākas kļūmes, kuru dēļ apstājas viss darbs. Tā ķieģeļu spiede nostāvēja dīkā 280 stundas (…) Drenāžas cauruļu spiede nedarbojās ap 300 stundām (…) 27. augustā uzņēmums klusēja divas maiņas pēc kārtas tikai tādēļ, ka savlaicīgi nebija apmainīta pret jaunu māla maisītājas ierīces Vārpsta. Tā bija salūzusi jau aprilī, toreiz viņu sametināja un turpināja strādāt. (…) Dažreiz dīkstāves izsauc tas, ka iekārtots par maz plauktu jēlķieģeļu kaltēšanai. Patlaban uzņēmums ražo produkciju, kuras pašizmaksa par 14,4 procentiem pārsniedz plānoto. Un tādēļ, ka neparūpējās, lai savlaicīgi tiktu izremontēts elektrostacijas dīzeļmotors. Jāatzīmē, ka motors izstājās no ierindas arī tikai nolaidības dēļ. Pie tā sūtīja
dežurēt katru. Sēdēja kāds nemākulis, pienāca otrs un aizgrieza eļļas krānu. Eļļai vairs nepieplūstot, izdega gultņi, sabojājās Vārpsta, ieplīsa karters. Ja par motoru būtu kāds atbildīgs, kaut kas tāds vispār nevarētu notikt. Dizeļmotora vietā tagad izmanto vecu lokomobili, bet tas izmaksā sešreiz dārgāk. Pārtērēts ap 350 tonnām akmeņogļu un degakmens.
(…) Vai minēt vēl piemērus, kādēļ uzņēmums strādā ar zaudējumiem? Lūk, šķūnīšiem, kur kaltē jēlķieģeļus, sapuvuši jumti. Lietus līst tiem cauri, ķieģeļi atmiekšķējas, veļas nost no līstēm. Tūkstošiem tos noraksta kā brāķi. Mālus no karjera padod pa pusei ar roku darbu, pārvadā ar trim vagonetēm. Taču triju vien nepietiek, tās nenodrošina spiedei pilnu slodzi, brīžiem, ja kāds aizkavējas, spiede pat jāizslēdz. Taču Vagonetes vēl ir vairākas. Kādēļ ļauj tām mētāties, vai nevarētu salabot un izmantot?

1958.10.04Padomju Zeme (Limbaži)Aizmirstā mehanizācija

Vajag padomāt
Un nopietni padomāt, kā tehniku varētu izmantot pilnīgāk. Patlaban šai darba iecirknī rodas liels stāvlaiks. Lūk, kāpēc. Ekskavātors piepilda vagonetes, tās aizbrauc uz fabriku, kur pa slīpumu pa vienai velk augšā otrā stāvā un iztukšo. Šī operācija dažkārt ilgst turpat pusstundu. Tikmēr ekskavātoristam un traktoristam jāsēž un jāgaida. Bet, ja butu dubults vagonešu komplekts, darba solis noteikti paātrinātos. Ka
mēr pilnās vagonetes tukšo tos, tukšās jau būtu karjerā un pildītas. Fabrikas speciālisti gan pārliecināti,ka pašreiz tas neesot nepieciešams, jo māla pieplude pilnīgi pietiekama.
Ir vēl viena svarīga lieta uzņēmumam ļoti vajadzīgs otrs ekskavātors, bet uz vietas to saņemt nevar. Pašreizējais ekskavātors kalpo jau sesto gadu. Agri vai vēlu to vajadzēs nodot kapitālajā remontā. Bet kas pa to laiku raks mālus? Kādreiz notiek vienkāršs bojājums – pārtrūkst trose, un tas jau rada vairāku stundu stāvlaiku. Būtu darbs arī diviem ekskavātoriem: viens pildītu vagonetes, otrs apakšējos māla slāņus izceltu virszemē vasarošanai. Tādējādi uzlabotos mālu struktūra un produkcijas kvalitāte, kas pašreiz vienā otrā gadījumā neatbilststandartiem.
(…)
Dzirnavas maļ un apstājas
Tagad paceļosim māliem līdzi un reizē iepazīsimies arī ar ķieģeļu ražošanas tehnoloģiju. Pilno vagoneti lejā piekabina trosei, tad ieslēdz elektrisko vinču, un māli uzbrauc fabrikas otrajā stāvā. Spiediens uz rokturi, – vagonetes kaste apgāžas, un saturs iebirst tvertnē, gluži tādā pat, kādā dzirnavās ber graudus. Arī šeit ir dzirnakmeņi, tikai ne akmens, bet metala. Un griežas arī ne guļus kā parasts dzirnavas. Droši vien esiet redzējuši, kā griežas
suns, kad grib noķert savu asti. . . Gluži tāpat stāvus griežas abi tonnām smagie dzirnakmeni un viens otru nepanāk. Zem viņu smaguma māli mīcās kā sviests. “Melderis“ K. Vītols pa laikam atgriež krānu, un uz māliem tek ūdens strukliņas. Arī šeit vajadzīga prasme, lai masa nekļūtu ne par mīkstu, ne par cietu. Bet kas tad tas? Malēja roka zibenīgi uzšaujas slēdzim, dzirnavas apstājas. Vai kāda nelaime notikusi? Nekas ļauns, tikai dzirnavās iesprndis akmens cilvēka galvas lielumā. Izrādās, iekārta tik vecmodīga, ka nav nekādas papildierīces, kas atsijātu lielos akmeņus, par sīkajiem nemaz nerunājot. Un tāpēc ikreiz, kad šāds negadījums notiek, dzirnavas jāapstādina, jāpārtrauc māla padeve, melderim tusnīdamies jāņemas, kamēr akmeni izceļ laukā. Tā neražīgt aizrit daudzas
minūtes.
Izgājuši cauri dzirnavu sieta apaļajiem caurumiem, māli nonāk starp diviem uz pretējām pusēm ritošiem veltņiem, kur tos stingri saspiež. Šo iekārtu sauc par smalkajiem valčiem. Bet, ja caur sieta acīm izlavās kāds akmens, tad valču gultņi nedrošībā. Un tas vēlreiz pasvītro mālu sijāšanas nepieciešamību, jo ķieģeļu tapšanas konveijerā nekur nav īpaša akmeņu atdalītāja, kāds ir pie drenu caurulēm. Savalcētie māli tālāk ieceļo kastes padevējā. Tas ir kaut kas līdzīgs milzīgai gareniski uz pusi pārzāgētai gaļas mašīnai. Šeit masu vēlreiz samaļ un dzen uz kiegeļu presi. Pēdējā notiek mālu galīgā veidošana. Presei
darbojoties, māla masu cieši saspiež un dzen caur veidni uz āru. Tur četrkantaino māla „desu“ uztver slīdoša lenta, bet īpašs griezējs to sadala gabalos. Sis griezējs ir apbrīnojami precīzs automāts, kas sajūgts ar slīdošo lentu. Ja tā slīd lēnāk, arī griezējs darbojas gausāk. Tas tāpēc, lai visi ķieģeļi iznāktu standartlielumā. Jāatzīmē, ka kādreiz ķiegeļus grieza ar
rokām. Taču automāts tagad to veic nesalīdzināmi ātrāk.
Pretim spiedei ir speciāls lifts, kas griežams riņķī, paceļams uz augšu un nolaižams. Līdzīgi kā grāmatu skapī tajā var salikt plauktus, katrā pusē pa komplektam. Pēc tam liftu nolaižšahtā, tā kā augšējie plaukti nostājas cilvēka roku augstumā. Strādnieces – noņēmējas uz tiem arī liek izveidotos ķieģeļus. Liftu lēnām ceļ uz augšu, sekojot noņēmēju darba tempam. Pēc tam, kad viena puse pilna, liftu ātri ātri apgriež (pa vertikālo asi), un procedūra sākas no jauna. Tikmēr pilnos planktus aizgādā prom. To veic īpašs automāts-statīvs uz vagonetes. Tiklīdz lifts apgriezts, automātam jābut klāt un jāpaspēj kravu noņemt, lai aizvestu to uz žāvētavu. Šeitvisiem jāsadarbojas kā pulksteņa mehānismā.
(…)
Aizmirstā mehanizācija
Daudz visādu neērtību bija, kamēr fabrikas iekārtu darbināja ar tvaika dzinēju. Bet tagad no Limbažiem līdz Tūjai aizstiepjas augstsprieguma līnija, kas fabrikai piegādā ērtu un lētu elektroenerģiju. Priecājas strādnieki, ka tagad varēs mehanizēt arī formēto ķieģeļu transportēšanu uz žāvējamiam škūnīšiem. Fabrikai ir elektriskā vagonete, kas var ripot pa sliedēm līdzīgi tramvajam. Strāvas pievadīšanai pat trosi izvilka virs sliežu ceļa. Bet pats mehānisms sērīgi stāv aiz fabrikas vārtiem, joprojām neizmantots. Kāpēc? lemesls ļoti vienkāršs – sliežu cela pamati esot satrunējuši, varot ielūzt. Un šā „nepārvaramā’
šķēršļa dēļ smago ķieģeļu kravu joprojām grūž ar rokām. Piere slapja, kamēr aizdabu līdz nojumei. Pašreiz ķieģeļus transportē ar diviem noņēmēja automātiem. Bet tas ir nepietiekami, jo stūmēji dažkārt nepaspēj tikt atpakaļ, kad lifts jau pilns, un prese jāaptur. Lai no tā izvairītos, jācenšas laist darbā 3-4 šādus automātus. No ceha uz krautuvi ir dubultsliedes. Un, ja saliktu visus prātus kopā, gan jau var izdomāt, kā vagonetēm izgrozīties, lai netraucētu viena otrai ceļā. (…)

1957.04.07CīņaJauna rūpnīca Bolderājā

(…) Rūpnīcā paredzēts gatavot ari īpašas tvērējstangas ķieģeļu un bloku mechanizētai pārkraušanai no vagonetēm automašīnās un uz dzelzceļa platformām. Lai Tūjas un Kārniņu ķieģejnīcās pārkārtotu spiežu darbināšanu, paredzēts šiem uzņēmumiem izgatavot spiežu frikcijas sajūgus. Vēlāk šā dus sajūgus piegādās arī citām ķieģeļnīcām.

1958.01.23Padomju Zeme (Limbaži)Augstsprieguma strāva Tūjas fabrīkai

Pabeigta augstsprieguma līnijas būve līdz Tūjas ķieģeļu fabrīkai. Kopš dažām dienām strāva pieslēgta. Transformātoram 300 kilovatu jauda. Tas nodrošina ar vienmērīgu strāvu kā fabrikas iekārtu, tā apkārtējo strādnieku dzīvokļus. Fabrīkas kolektīvs priecā
jas: nu var laist „pensijā“ veco lokomobīli un dīzeli, kas bija galīgi nolietojušīes, dūmoja un bieži saniķojās, atstājot strādniekus tumsā. Gandrīz ik dienas kādu pusstundu radās dīkstāve. Atbrīvojusies arī kurināmās iekārtas apkalpe – 7 cilvēki, kuri tagad varēs pildīt citu darbu.

1958.10.02 “CīņaTā var ietaupīt miljonus

Daudz nopietnāka vērība būtu Jāveltī ari ražošanas mehanizācijai. Viena no visdarbietilpīgākajām operācijām lr jēlķleģeju noņemšana no spiedēm un iekraušana vagonetēs. Šai darbā pie katras spiedes jānodarbina vismaz četri līdz seši strādnieki, turklāt katram no viņiem maiņā jāpārkrauj no spiedes uz vagonetēm ap 7000 ķieģeļu, kas kopsvarā ir ap 25 tonnām. Daudzos citu republiku uzņēmumos, kur ir kameru tipa žāvētavas, minētas operācijas mehanlzēšanai sekmīgi darbojas tā saucamie Kellera automāti. Šādu automātu uzstādīšana pilnīgi iespējama ari mūsu republikas Kalkūnes
un Tūjas ķleģeļnīcās. Jo žāvētavu konstrukcija atbilst visām tehniskajām prasībām.
Daži vārdi par iekraušanas un izkraušanas mehanizāciju. Pašreiz, ķieģeļus piegādājot no fabrikas līdz celtniecības objektam, tie ar rokam jāpārcilā bieži vien septiņas astoņas reizes. Tas rada ne tlkal lielu darba spēka un naudas līdzekju patēriņu, bet ari ievērojamus ķieģeļu zudumus (…)

1958.04.01 “DruvaPriekšlikums meliorācijas darbu uzlabošanai

Lūk, vēl pāris faktu, kas raksturo dažu ķieģeļu rūpnīcu nevērību pret saviem pienākumiem. Padomju saimniecība «Burtnieki» no Tūjas ķieģeļu rūpnīcas saņēma 20 200 cauruļu, no tām 57% bija brāķis. Cēsu ķieģeļu rūpnīca nosūtīja Madonas MMS 51 326 caurules — no tām 44% bija dažādi deformētas, ar slīpiem vai apdauzītiem galiem, plaisājušas vai ar citādiem defektiem. Sādu gadījumu ir daudz, un tie liecina, cik vāji pie mums organizēta cauruļu ražošana, to kvalitātes kontrole.
Neapmierinoši atrisināts arī cauruļu transporta jautājums. Palūkosimies, kāds garš un sarežģīts ceļš jāmēro caurulēm, kamēr tās nonāk drenu tranšejās: no apdedzināšanas krāsns tās iekrauj vagonetēs, tad izvieto nokraušanas laukumā, no šejienes atkal tās cilvēki ņem un saliek (bieži vien iemet) automašīnās, no tām caurules izkrauj (vai izgāž) lauka malā, pēc tam tās iekrauj ratos, pieved tranšejām un samet gar to malām, no kurienes tās paņem drenu meistara palīgs un tikai tad pats meistars. Ja caurules pārvadā
pa dzelzceļu, tad vēl viens jauns pārcilāšanas cikls jāpieskaita visai šai darbu virknei. (…)
1959. gads. Ekskavators un motorvilcējs Tūjas ķieģelnīcā.

1962.07.28Liesma (Valmiera)…Un strādnieki klusēja

Pārskata ziņojums, ko Tūjas ķieģeļfabrikas komunistiem nolasīja partijas pirmorganizācijas sekretārs N. Dmitrljevs, nebija pieskaitāms īsajiem. Vairāk nekā 30 loksnēs ciešā rokrakstā savirknētajās rindās bija ievīts aizvadītais gads. Tur atspoguļojās gan kolektīva darbs, gan nepiepildījušās ieceres, gan arī ilgi slēptā kritika.
(…)
Tā cilvēks pamazām zaudēja to uzticību, ko viņam dāvāja paši labākie ļaudis. Vēlāk neviens vairs ne par ko nesūdzējās. Nebija kam. Strādnieces stūma vagonetes, lai gan tas viņām nebija jādara. Gatavo produkciju pārkrāva ar rokām. Krāsns kurtuves apkalpoja tāpat kā pirms gadiem 10 un 20 – ar muskuļu spēku. Dzirdēja gan runājam, ka Daugavpils ķieģeļu ceplī kurtuves apkalpojot mehānismi bet Tūjā… Neesot neviena, kas šīs lietas kārto. Katrs kaut ko darīja, bet neko tā pa īstam.

1967.09.05Progress (Limbaži)Pabērna lomā…

Bagātīģas māla krātuves. Tās šeit daudziem, daudziem gadiem. Jau pagabalu redzamas
ķieģeļu un drenu cauruļu kaudzes. Seit strādā. Gribas tieši uzsvērt pēdējo vārdu, jo ar to
rēķinās daudzi. Tūjas ķieģeļu ceha vadītājs Osvalds Ūdris šeit strādā kopš 1945. gada. Viņa
acu priekšā ritējusi dzīve. Bet, ja ūdens pārrauj dambi, tad tas plūst un plūst…

Cēsu būvmateriālu rūpnīca, kuras pakļautībā ir Tūjas ķieģeļu cehs, atstājuši savus padotos likteņa varā. Direktors J. Holmanovs un galvenais inženieris V. Saveljevs ir reti viesi, kā nekā Cēsis veselus septiņdesmit kilometrus tālu. Tā papīri ar solījumiem tik ceļo un ceļo, bet tūjiešiem labuma nekāda.

Krāsnis avārijas stāvoklī. Ķieģeli izdrupuši, daži knapi knapi, turas. Dienu pirms tam, kad šeit ierados, kādi desmit kieģeļi atdalijušies no griestiem un kā lavīna nākuši zemē.

Par cilvēkiem, ir jādomā. Bet ja nē, tad tie “paceļ cepuri” un aiziet, kur labāki sadzīves apstākļi. Pašlaik Tūjas ķieģeļu cehā 112 cilveku, mazāk par paredzēto skaitu, bet atlūgumus iesnieguši vēl astoņi. Nav taču pieļaujams stāvoklis, ka strādniekiem jādzīvo tādās telpās, spēcīgāk sakot, barakās, kur svilpodams griežas vējš ‘un jādrebinās no aukstuma. Arī Limbažu remonta un celtniecības iecirknis nebūt nesteidzas ar remontu. Darbi bija jāiesāk 15. augustā, bet vel nekas nav darīts. Dzīvoklī, dzīvokli… Tā ir problēma. (…)

Tūjas ķieģeļu cehs noteikti varētu strādāt daudz rentablāk, ja tas nebūtu Cēsu būvmateriālu rūpnīcas pakļautībā. Tad izdevīgāk varētu atrisināt kadru jautājumu. Tikai dažiem ir speciālā izglītība. Meistara amatu ieņem cilvēki, kuriem ir tikai pamatskolas izglītība. Darba iemaņas un pieredze būtu, bet zināšanas tieši tehnoloģijā pietrūkst.

1983.07.15 “CīņaCeltnieku interesēs

Lielas pārmaiņas šogad gaida mūsu rūpnīcas «sāpju bērnu» — Tūjas ražošanas cehu. Viena no republikas pēdējām riņķa, pareizāk, zigzagveida tipa apdedzināšanas krāsnīm
pārtop tuneļa apdedzināšanas krāsnī. Mūsdienu ražošanai atbilstoši kļūs arī ceha sanitāri
tehniskie apstākļi. Šī pāreja nesīs līdzi radikālas pārmaiņas ari inženiertehnisko darbinieku un strādnieku tehnoloģiskajā domāšanā, prasīs gan ceha, gan visas rūpnīcas tehnisko dienestu enerģisku rīcību. Šogad uzņēmumā jāuzsāk vēl viens ļoti atbildīgs darba cēliens. Valsts Būvmateriālu rūpniecības uzņēmumu projektēšanas institūtā izstrādāts mūsu rūpnīcas tālākās attīstības projekts, paredzot izveidot kompleksi mehanizētu cehu (…)

1984.05.26Progress (Limbaži)Pie Aģes, Zaķupītes un citur

Tūjā -atrodas Lodes drenu rūpnīcas Tūjas cehs un tam līdzās Zaķupītes krastā izvietojies ciemats. Mūsu jūrmalā ir daudz skaistu vietu, un tāda varētu būt arī Tūja. Taču ciemata teritorija ir ļoti neapkopta, nekārtīga. Te liela arī pašu ciemata iemītnieku vaina. Zaķupītes krastos viņi sabūvējuši dažādus būceņus, lopu mitnes, kaut gan liIkums noteic, ka 10 m joslā gar ūdenstilpēm nedrīkst būvēt neko. Nelikumīgā palīgēku celtniecība upītes krastos turpinās. Bez tam Zaķupīti piesārņo arī pirts un ēdnīcas neattīrītie notekūdeņi.

Līdzšinējie dabas aizsardzības reidi nav devuši tikpat kā nekādus rezultātus. Tūjas ceha vadība necenšas, lai ciemata teritorijā uzlabotos sanitārie apstākļi. Acīmredzot ar runām un pārmetumiem te neko nevar panākt, tāpēc jāatceras, ka par ūdenskrātuvju un to krastu piesārņošanu paredzēta gan administrativā, gan kriminālatbildība. Prokuratūra brīdinājumus jau ir izsūtījusi. Ja atkāntotā reidā konstatēsim, ka nekārtības nav novērstas, sekos attiecīgas sankcijas.

1984.08.25Padomju Druva (Cēsis)Kritiskajam punktam pāri tikt

Sākta realizēt mērķprogramma par Lodes drenu cauruļu rūpnīcas rekonstrukciju. Jau vairāk nekā gadu 1. pamatražošanas cehā ķieģelus no žāvēšanas uz apdedzināšanas
vagonetēm uzkrauj automātiska līnija.
Blakus līdzšinējam ražotnēm praktiski tiek celta jauna rūpnīca ar pilnīgi automatizētu un mehanizētu celtniecības materiālu ražošanas procesu. Tūjas cehā vecā zigzagveida tipa krāsns aizstāta ar jaunu tuneļveida apdedzināšanas krāsni, rekonstruēts produkcijas žāvēšanas iecirknis. Tomēr pirmā pusgada plāna izpildi bremzējis tieši Tūjas cehs. Tur saražoti tikai 1,3 miljoni drenu cauruļu un 778 tūkstoši ķieģelu.
Rūpnīcas direktors Jānis Slesars atzīst, ka priekšnoteikumi ritmiskai ķieģeļu un drenu cauruļu ražošanai pilnībā vēl nav nodrošināti, jo fiziski nolietojusies un morāli novecojusi tehnoloģisko iekārtu nerekonstruētā daļa – māla pieņemšanas līnija.
Jūlija un, kā gaidāms, arī augusta saimnieciskās darbibas rezultāti liecina, ka plānoto produkciju nespēj izlaist arī 2. pamatražošanas cehs Lodē. Kādēļ? Kā vienu no galvenajiem iemesliem rūpnīcas vadošie speciālisti min faktu, ka gadu no gada tiek atlikta ap dedzināšanas krāšņu re konstrukcija. Zema arī darba kultūra. Pirmkārt, apdedzināšanas vagonešu ekspluatācijā. To virsējā daļa veidota no ugunsizturīga materiāla blokiem, kuri sarindoti vairākās kārtās. Šāda veidojuma virsma ir nelīdzena (1. pamatražošanas cehā (Tūjā) ugunsdrošās daļas apakšējo slāni veido šamota ķieģeļi, līdz ar to virsējā bloku kārta ir līdzena). Pēc noteiktas shēmas veidotais 1000 ķieģeļu vai 2000 drenu cauruļu krāvums tehnoloģiskā procesa gaitā vairākas reizes tiek pārvietots, bet transporta sliedes neatrodas vienādos augstumos, atsevišķi to posmi deformējušies. Tā nu galarezultātā produkcijas šķirošanas laukumā nonāk sašķiebušies ķieģeļu vai drenu cauruļu krāvumi ar lielu brāķa daudzumu apakšējos slāņos. Viens no galvenajiem attaisnošanās iemesliem – cilvēku trūkums.
(…) Taču tajā pašā laikā gandrīz visos cehos pieļauti lieli darba laika zudumi strādnieku neattaisnotu darba kavējumu dēļ. Rūpnīcā kopumā šī gada pirmajā pusē tie līdzinās 480 cilvēkdienām. 2. cehā vien 98 ciivēkdienas.
Šī gadapirmajā pusē Lodes drenu cauruļu rūpnīca neizpildīja arī darba ražīguma celšanas plānu. To neapšaubāmi ietekmējis lielais daudzums brāķa produkcljas. (…) Rūpnīcas direktors J. Slesars par galveno iemeslu minēja zemes rokamo mašīnu un to rezerves
dalu, kā arī smērvielu deficītu. Trešajā cehā, kas sagatavo un piegādā izejmateriālu, trūkst attiecīgo speciālistu. Taču, kā liecina darba disciplīnas pārkāpumi, atsevišķos gadījumos
vainojama arī nevērīgā attieksme pret tehniku. Sķiet, ka arī mehāniķu, tehnologu un tehniskās kontroles dienestiem trūkst vajadzīgās elastības (bet varbūt izpratnes) tehnoloģisko kļūdu atklāšanā un novēršanā. Kā citādi lai izskaidro periodiskos brāķa uzplūdus? Augusta pirmajā pusē, piemēram, vairākas dienas pēc kārtas drenu caurules un ķieģeļi masveidīgi plaisāja, drupa, plīsa.
Katra uzņēmuma darbu vispirms vērtē pēc ekonomiskiem rādītājiem, taču nedrīkst aizmirst, ka aiz šiem skaitļiem un procentiem ir cilvēks – materiālo vērtību radītājs. Viņam
nepieciešami labi, vismaz normāli darba un sadzīves apstākļi. Bet Lodē augšupeja šajās jomās nav iezīmējusies. Kaut arī l. cehā (Tūjā) automatizētas dažas ražošanas operācijas, darbs uzņēmumā ir fiziski smags. Pēdējos četros gados dzīvokļu fonds praktiski nav palielinājies.

1986.07.05Progress (Limbaži)Tūjā kā Malēnijā

Limbažu rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas izbraukuma sēde Tūjā izskatīja
jautājumu par Tūjas ciemata labiekārtošanu un apkārtējās vides aizsardzības pastiprināšanu. Sāda izbraukuma sēde bija nepieciešama tāpēc, ka Tūjas ciematā ilgus gadus tika pārkāptidabas’ aizsardzības noteikumi.
Tūjas ciemats atrodas Rīgas garas līča aizsardzības joslā. Šai joslā, ņemot vērā tās ekoloģisko, vides stabilizējošo nozīmību, īpaši jāievēro dabas aizsardzības prasības. Bet kā ir patiesībā? Tūjas cehā, kur nodarbināti 102 strādājošie, 1984. gadā pabeidza rekonstrukcijas pirmo kārtu, uz cēla notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Tomēr tās, kopš nodošanas ekspluatācijā, nedarbojas. Arī ciemata bioloģiskās attīrīšanas ierīces darbojas neefektīvi. Tātad iekārtas, uzbūvētas, naudas un materiālie līdzekļi izlietoti, bet atdeves nav. Tūjas cehā divu gadu laikā nomainījušies četri priekšnieki, bet attieksme pret apkārtējo vidi visiem bijusi izteikti negatīva. Nav līdzējuši sodi, brīdinājumi. Dzirdīgas ausis nebija arī Lodes drenu rūpnīcas vadībai. Viens no iemesliem, kāpēc Tūjā redzam
tik daudz nolaidības seku, ir tie 90 kilometri, kas šķir Tūjas cehu ‘no Lodes rūpnīcas.

Tūjas ciematā ir viszemākā ekoloģiskā kultūra. Tas redzams ik uz soļa. Latvijas PSR Ministru Padome jau 1983. gadā pieņēma lēmumu, kurš noteic, ka ne ieplakas, ne ūdenskrātuves nedrīkst aizbērt ar atkritumiem. Bet Tūjas cehs to dara jau vairākus gadus. Redzot šo plašo nekārtību, ar saviem sadzīves atkritumiem neskoppojas arī vietējie iedzīvotāji. Un tas viss noris Zaķupītes 200 m un jūrmalas aizsargjosiā! Atcerēsimies, ka
ūdenskrātuvju 200 m aizsardzības joslas pilnīga sakopšana bija jāpabeidz 1985. gadā. Diemžēl vēl tagad Zaķupites krastos redzami sadzīves un ražošanas atkritumi. Vairākās vietās upītes krastu izrobojusi ūdens erozija. Tūjas ziemeļudaļas iedzīvotāji atkritumu «glabāšanai» izmanto jūras krastu. Vai Liepupes ciema izpildkomiteja to neredz? Katrā ziņā tā ir bijusi mazprasīga. Piemēram, Zaķupītes krastus sekmīgi varētu izmantot atpūtai, diemžēl vietējie iedzīvotāji te patvalīgi sabūvējuši kūtiņas mājdzīvniekiem, un virca no tām plūst tieši Zaķupītē. Un tā jau ilgi. Pirms sešiem gadiem Latvijas PSR Ministru Padome noteica, ka ūdenstilpju 200 m aizsardzības joslā 1983. gadā jālikvidē (vai jāpārvieto citur) Visas degvielu noliktavas. Tūjas ceha degvielas noliktava no aizsargjoslas pārvietota tikai šogad jūnijā, un tas izdarīts, pateicoties ceha jaunās priekšnieces enerģiskarjaai rīcībai.
Kurināmā cisternu līdz 1987. gada vasarai āizvākt apsolīja Lodes drenu rūpnīcas direktora vietnieks. Tāpat viņš solīja, ka sakārtos rekultivēto ūdenskrātuvi, izveidos krastu slīpumu, iekops zālāju. Jācer, ka autoritatīvās priekšniecības solījumi nebūs tukšaskaiņa un Tūjas cehs turpmāk saņems lielāku. rūpnīcas atbalstu un kontroli arī dabas aizsardzības jautājumu risināšanā. Līdz šim te gājis kā pa Maalēniju. Piemēram, Tūjas ceha mazuta saimniecībā notika divas avārijas, un mazuts iekļuva ūdenstilpē. Pagājuši daudzi mēneši, tomēr mazuta izvākšana nav pabeigta. Pēc Liepupes ciema izpildkomitejas pasūtījuma 19. CRBP ieplānoja ceļa remontu, bet remontdarbi nav uzsākti tikai tāpēc, ka Lodes drenu rūpnīca nevēlējās finansēt Tūjas ceha teritorijā esošā vietējās nozīmes ceļa sakārtošanu.

1988.02.16Progress (Limbaži)Saimniekot ar perspektīvu

(…)
No jūsu teiktā var secināt, ka Tūjas ceham aizvadītais gads bijis neveiksmīgs.
Tā gluži nevaretu teikt. Faktiski ceha kolektīvs strādāja
labak kā to bijām gaidījuši. (…) Jāteic, ka iepriekšējos gados ceha mikroklimatu darbā kopumā nelabvēligi ietekmēja biežā ceha priekšnieku maiņa. Kopš ceha vadību pārņēmusi M. Lediņa, situācija pakāpeniski stabilizējas.

Jūs runājāt par zaudējumiem. Raksturojiet, lūdzu. to cēloņus!
Kad astoņdesmito gadu sākumā cehā notika pirmās kartas rekonstrukcija, plāni bija
vērienīgi. Bija izstrādāts ari tālākas rekonstrukcijas projekts, lai paplāšinātu produkcijas ražošanas apjomu, taču Ministru Padomes lēmums par dabasobjektu aizsardzību liedza mums izvērst būvniecību Tūja. Tagad varam domāt vienīgi par kapitālo remontu, par vienas apdedzienāšanas krāsns izmantošanu. Tās pilna projektētā jauda būtu 23,4 miljoni ķieģeļu gadā, taču esam pārliecinati, ka pat pēc remonta šādu ražošanas apjomu neizdosies sasniegt. Sakarā ar to, ka rekonstrukcija tika apstādināta, ražošanas cikla sākums (mālu pārstrāde un formēšana) palika iepriekšējā līmenī, lai gan pārējās operācijas ir modernizētas. Tas bremzē mūsu jaudas.

(…)

1990.11.03Progress (Limbaži)VIDES AIZSARDZĪBAS KOMITEJA INFORMĒ

Ražošanas apvienības “Lode” Tūjas cehs diennaktī Zaķupē ievada 63 m3 neattīrītu notekūdeņu. Laika posmā no augusta līdz oktobrim dabai nodarīts kaitejums 7234 rubļu apmērā. Šī summa jāiemaksā Dabas aizsardzības fondā.

Published on: 15.01.2021.  -  Filed under: Tūjas vēsture


No comments yet


Leave a Reply